Скачать с ютуб Bērnība. Pieci stāsti par. в хорошем качестве

Bērnība. Pieci stāsti par.

Bērnība ir viens no svarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē un bieži vien nosaka tālāko likteni. Bērnība visbiežāk tiek uzskatīta par bezrūpīgu un laimīgu laiku. Taču vai tāda bija bērnu dzīve Latvijā 20. gadsimta dažādo smago un pat traģisko notikumu laikā? Izmantojot Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krājumā (OM AVK) esošās liecības, ir izveidota video stāstu sērija “Bērnība. Pieci stāsti par.” Atmiņu fragmenti apkopoti 5 stāstos, kas atklāj bērnu dzīvi neatkarīgajā Latvijā, 2. pasaules kara traģiskajos notikumos, pēckara grūtajos apstākļos, padomju okupācijas laikā un Atmodas laika notikumos. Ģimene, rotaļas, darbs, skolas dzīve un valoda – tie ir daži no aspektiem, caur kuriem atklājas dzīve “ar bērna acīm”. Projektu “Bērnība. Pieci stāsti par.” atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija. 1. stāsts. Bērnība neatkarīgajā Latvijā Šī stāsta varoņi dalās atmiņās par laimīgo bērnību pirmskara Latvijā. Olita Medne (dz. 1932), Inta Krūmiņa (1933-2009), Alfrēds Puškevičs (1931-2015) un Irēna Valija Ābele (dz. 1926) deportēti 1941. gada 14. jūnijā. Lonija Šneidere (1924-2009) par pretpadomju darbību tika arestēta 1947. gadā, bet Skaidrīte Meldriņa (1923-2008) 1945. gadā nonāca filtrācijas nometnē Sibīrijā. Vienīgi Maiga Fridvalde (dz. 1926) necieta no padomju varas represijām. 2. stāsts. Bērnība Otrā pasaules kara laikā. Šī stāsta varoņi stāsta par savu bērnību Otrā pasaules kara laikā. Elma Miniate (1925-2011) redzēja Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā 1940. gada vasarā, Lonija Šneidere (1924-2009) un Aina Lesiņa (1934-2008) pārdzīvoja bailes vācu karaspēka veiktās apšaudes un bombardēšanas dēļ, Valentīns Kalniņš (dz. 1933) dzīvoja pie Biķernieku meža, kur 1941. gada nogalē notika ebreju iznīcināšana, Intai Krūmiņai (1933-2009) izsūtījumā Sibīrijā liedza mācīties skolā, Sylvia Guenther (dz. 1940) kara sākumā nonāca Vācijā un tā arī neatgriezās Latvijā, Lidijai Bormanei (1931-2012) kara beigās nācās pārdzīvot Sarkanās armijas karavīru nežēlību pret māti. 3. stāsts. Bērnība pēckara laikā. Laiks pēc Otrā pasaules kara un padomju okupācijas atgriešanās bērnu dzīvē nav viegls. Karš ir atstājis sekas - Juris Jenerts (dz. 1945) rotaļājas ar munīciju un piedzīvo to, ka šajās rotaļās iet bojā viņa draugs. Intai Leiko (dz. 1938) pēc atgriešanās no Sibīrijas no jauna jāmācās latviešu valoda, bet Jāna Aivare (dz. 1939) neatpazīst savu tēvu, kas atgriezies no GULAGa. Olga Feldentāle (1935-2018) kopā ar tēvu strādā smagus meža darbus, un šī pieredze vēlāk palīdz izdzīvot nometinājumā Sibīrijā. Rita Papiņa (1935-2018) piedzīvo, kā padomju represīvo orgānu darbinieki 1947. gadā nosit viņas tēvu. Ansis Vilnis (dz. 1944) dalās atmiņās par kārtību un disciplīnu skolā. 4. stāsts. Bērnība okupācijas apstākļos. Pēc kara un pēckara grūtībām dzīve 60.-70. gados iegāja it kā normālās sliedēs. Bērni dzīvoja savu bērna dzīvi Latvijas PSR, daudz ko neizprotot un nezinot par pieaugušo dzīvi. Sarmīte Ozoliņa (dz. 1960) bērnību pavada neziņā par savas tautas un ģimenes patieso vēsturi, jo, baidoties no padomju varas represijām, mājinieki par to nerunāja. Padomju ideoloģija ietekmēja bērnu dzīvi - Uldis Ābiķis (dz. 1956) atceras skolu un savus centienus iegūt nelegālo literatūru, vēlāk pieaugot, viņš vairākkārt ir bijis represēts un piespiedu kārtā ārstēts psihiatriskajās slimnīcās par nepakļaušanos pastāvošajai varai. Afganistānas kara veterāns Alvils Dumpis (dz. 1968) bērnībā ar nepacietību gaida dienestu Padomju armijā. Diāna Siliņa (dz. 1964) atceras, ka skolā bija obligātā militārā apmācība, bet Sandra Cīrule (dz. 1964), stāsta par to, ka viņa kā pioniere slepus kristīta baznīcā. Lauma Zušēvica (dz. 1954), bērnību pavadot trimdā ASV, uzsver, cik svarīgi viņas ģimenei bija saglabāt latviešu valodu. 5. stāsts. Bērnība Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā. Videostāstu sērijas noslēgumā atmiņās par savu bērnību dalās bērni, kas piedzima nebrīvā valstī un piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Andrejs Gusačenko (1982) dzimis Krievijā, uz dzīvi padomju Latvijā kopā ar ģimeni pārcēlās divu gadu vecumā. Viņš stāsta par savu uzņemšanu oktobrēnu organizācijā un par to, kā viņa ģimene Atmodas laikā atbalstīja Latvijas neatkarību. Izanda Asja Puncule (1984) dzimusi Kanādā. 1990. gadā viņa apciemoja savu vecvecāku dzimteni - Latviju. Viņa atceras, ka Rīga izskatījās drūma, bet radu bērni neprata angļu valodu, taču runāja krieviski. Šobrīd viņa ir pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Kārlis Krēķis (1977) ir piedzimis un uzaudzis padomju Latvijā. Viņš stāsta par rotaļām uz Rīgas ēku jumtiem un dārza darbiem. Oskars Gruziņš (1986) piedzima Atmodas laikā un viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām ir par Barikāžu laiku, bet patiesi jautrs stāsts ir par paciņu no Amerikas – Latvijā vēl nezināmo “Kellogg’s”. Lelde Neimane (1977) kā bērns piedzīvo ļoti emocionālus brīžus – Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 13. janvāra mītiņu Rīgā.